Palasīju vienu latviešu portālu, kur psihoterapeite raksta par masturbācijas mītiem. Un šķiet, ka arī šīs nozares speciālisti dzīvo vienos mītos, jeb pareizāk sakot par masturbāciju tiek pausti dažādi subjektīvi un nepamatoti viedokļi. Droši vien jau pamats visam ir objektīvas informācijas trūkums. Pieskaroties jautājumam par pārāk biežu masturbāciju – nebūt nedrīkst teikt, ka tāda nemēdz būt!
Speciālā literatūra ir skopa ar informāciju par masturbēšanu, tās nozīmi, lomu un ietekmi uz seksuālo dzīvi. Pārsvarā informācija ir sastopama masu medijos, kuros žurnālisti šo jautājumu apspēlē pēc savas patikas un saprašanas.
Atgriezīsimies pie psihoterapeites vārdiem “pārmērīgi biežas masturbēšanas nemēdz būt! “. Vai tad tā ir? Nebūt nē! Piemērs no dzīves: jauns puisis ierodas uz konsultāciju pavisam citā jautājumā, sarunas laikā tiek skarts jautājums par masturbēšanu un tās biežumu. “Agrāk TO darīju retāk, bet tagad kā uztraucos, tā rodas nepārvarama vajadzība onanēt…, grūti ir, piemēram, skolā atrast vietu, kur TO izdarīt, jo iekšējais saspringums ir tik liels, ka nespēju šo vēlmi pārvarēt…”. Šis puisis dienā ir sevi apmierinājis 5-8 reizes, ko provocējušas dažādas stresa situācijas.
Nevēlētos piekrist, ka ”pārāk bieža” masturbēšana ir norma! Šis jautājums nebūtu jāapskata no skaita viedokļa, bet gan iemesla kāpēc ir nepieciešams masturbēt! Jo neviens jau nevar pateikt cik tad bieži vai reti ir normāli vai nenormāli! Vadoties no tā, kas ir motivējis nodarboties ar pašapmierināšanos, ir iespējams spriest par šīs nodarbes raksturu. Parasti masturbācijas biežums palielinās arī pie hiperseksuālisma, kas pubertātes vecumā varētu tik uzskatīta par normu. Kā arī, tā var būt depresijas izpausme, kas nebūtu uzskatāms par normu.
Vadoties no manis iepriekš minētā piemēra – šādā situācijā runa ir par piespiedu masturbāciju. Masturbāciju, kam ir sekundārs raksturs un visbiežāk ir viena no neirozes izpausmēm. Un šādā situācijā jārisina jautājumi par cēloņu likvidāciju. Jāpiemin, ka piespiedu masturbācija var būt vienīgais neirozes izpausmes veids, kuru apkārtējie (vecāki, partneris utt) var nemaz nepamanīt.
Cilvēka seksuālo uzvedību, tai skaitā uzbudināmību, var ietekmēt ļoti daudz dažādi faktori. Piemēram, lielai daļai cilvēku pirmā pavasara saulīte vedina uz dažādām seksuāla rakstura fantāzijām un darbībām. Un šādā seksuālās uzbudinājumu fāzē, apkārt cirkulējošie fluīdi un neliels kairinājums var rosināt seksuālo fantāziju. Tas noved pie masturbēšanas. Un šajā situācijā, 5 vai vairākas reizes dienā provocētas masturbēšanas reizes ir uzskatāmas par pilnīgi normālām, ja tai ir neregulārs raksturs.
Nobeigumā: masturbēšanai var būt patoloģisks raksturs un to nosaka nevis masturbēšanas biežums, bet cēloņi!